Premjers Dombrovskis ir rosinājis partijas biedra Repšes vadītajai Finanšu ministrijai izsvērt iespēju samazināt PVN viesnīcu nozarei. Grūti gan saprast, kā šī ideja saskaņojama ar valdības solījumu starptautiskajiem aizdevējiem nodokļu likmes nepazemināt, tomēr pats nodoms, protams, apsveicams.
Tādēļ gribētu aicināt valdību iesākto turpināt – ja Latvija nedrīkst likmes pazemināt, varbūt mēs varam atbalstu ekonomikai sniegt, nevis tieši pazeminot likmes, bet izmantojot dažādas nodokļu atlaižu (“tax incentives”) mehānismus. Jo tādus izmanto visā pasaulē, turklāt gan valstis, kuras globālo krīzi pārdzīvo gluži labi, gan tādas, kurām budžeta rādītāji it kā neļauj atteikties no ienākumiem.
Piemēram, Taizemē budžeta deficīts ir diezgan liels, tomēr valdība uzskata par iespējamu nākt pretī tūrisma industrijai samazinot valstij pienākošos maksājumus par vīzām, lidostu nodevām, ieejas biļetēm nacionālajos parkos u.c. (“The Nation”, 13.01.2010.). Indijā – budžeta deficīts vēl lielāks – tiek apsvērts piešķirt nodokļu atlaides farmācijas uzņēmumiem par tām summām, ko tās iegulda jaunu produktu izstrādē (“Accord Fintech”, 27.01.2010.). Dienvidkorejā par nodokļu atlaižu adresātiem definētas tādas nozares kā atjaunojamā enerģētika, biotehnoloģijas, robotika (“The Korea Herald”, 28.01.2010.), Filipīnās – kokosriekstu pārstrāde un juvelierizstrādājumu ražošana (“Manila Bulletin”, 15.01.2010.). Ir eksotiskāki varianti: Marokā valsts politika ir piesaistīt uzņēmumus vietējam fondu tirgum, attiecīgi uzņēmumi, kuri kotē savas akcijas Kasablankas biržā, maksā par 50% mazāku ienākumu nodokli (“UMCI News”, 16.01.2010.). Ķīnā ar nodokļu atlaidēm piesaista kravas Šanhajas ostai, šādi atņemot kravas Busanas ostai Dienvidkorejā (“Tradewinds”, 29.01.2010.). Te, protams, var iebilst, ka šāda vienu nozaru atbalstīšana nav korekta attiecībā pret citām, turklāt politiķi var kļūdīties, nosakot perspektīvās nozares. Un tomēr varbūt šāds ceļš ir labāks, nekā nedarīt neko.
Paskatīsimies citu piemēru. Varētu likties, ka bagātajai Singapūrai jau nu nav jākreņķējas par uzņēmēju pievilināšanu un atbalstīšanu. Un tomēr ir nolīgti Lielā Četrinieka (“Deloitte”, KPMG, PwC, “Ernst & Young”) eksperti, lai izstrādātu nevis vispārīgus ieteikumus, bet konkrētus priekšlikumus. Piemēram, tiek rosināts pagarināt t.s. nodokļu amnestiju tai peļņai, ko Singapūras firmas guvušas ārvalstīs, ja šī nauda tiek investēta pašā Singapūrā. No otras puses, lai Singapūras kompānijas stimulētu aktīvi darboties ārvalstu tirgos, tiek rosināts atbrīvot no nodokļa dividendes, kas gūtas no citās zemēs veiktajām investīcijām (“My Paper”, 29.01.2010.). Cik saprotu, Singapūrā valdībai ir lielākas manevra iespējas tādēļ, ka šajā valstī ir progresīvais ienākumu nodoklis – attiecīgi, ja jums ir dažādas likmes, sākot ar 3,5% un beidzot ar 20%, tad jums ir iespēja variēt tā, lai kopējais ienākumu līmenis no šī nodokļa nesamazinātos, tomēr jūs varētu stimulēt konkrētas grupas. Citiem vārdiem sakot, es rekomendētu mūsu ministriem mazliet pastudēt Singapūras variantu – kā veicināt vietējo kompāniju aktīvu un valstij vienlaicīgi izdevīgu ārējo ekononomisko darbību plus kā progresīvais nodoklis izmantojams kā instruments ne tikai taisnīgākai ienākumu pārdalei, bet arī ekonomikas stimulēšanai.
Visbeidzot gribu pievērst uzmanību ASV prezidenta jaunākajai iniciatīvai – nodokļu atlaide 5000 USD apmērā par katru jaunu darba vietu. Šī Obamas priekšlikumu kritiķi norāda, ka, ja uzņēmums prognozē zemu pieprasījumu, tad tas šādu iespēju vienalga neizmantos. Tomēr, ja paskatāmies vēsturē, tad ASV šādu shēmu jau izmantoja 1977.gadā, lai pārvarētu septiņdesmito gadu recesiju, un šī iniciatīva tolaik radīja 700 000 darba vietas (“The New York Times”, 31.01.2010.). Latvijas mērogi un iespējas, protams, ir citas, tomēr vai šādas nodokļu atlaides valstij nav izdevīgākas nekā visai diskutablie apmācības kursi un pabalsti?
Tātad: ja jau premjers ir ierunājies par iespējām pazemināt PVN viesnīcām, tad sagaidu šīs tēmas plašāku izvērsumu un nodokļu reformu.
Source: RadioSWH
