Lūkojoties sev apkārt, jo vairāk pamanu cilvēkos vēlmi būt daļai no kādas noteiktas cilvēku grupas. Skolā tie visbiežāk ir krutie, kuriem mēs vēlamies līdzināties un ar kuriem vēlamies draudzēties. Darbā tie ir atzītie kolēģi, ar kuriem uzturot labas attiecības arī ārpus darba mūs novērtēs augstāk, kā tad, ja turamies nostāk. Ārpus darba tu vēlies, lai tie būtu plašākai sabiedrībai pazīstami cilvēki, ar kuriem esot kopā arī tu jūties novērtētāks.
Un tad tu kādā dienā attopies un saproti, ka centies darīt visu to pašu, ko viņi, jo, tavuprāt, tikai tā tu nonāksi pie viņiem. Reizēm tu saproti, ka mākslīgi uzturi interesi par visu to pašu, ko viņi, tu izklaidējies tajos pašos klubos, kur viņi, tu vakariņo tajos pašos restorānos, apmeklē tos pašus pasākumus un tā visu laiku… Gluži kā bērnu dienās, kad mamma cepa pankūkas un drauga mamma cepa pankūkas. Būtībā ar neko daudz tās neatšķīrās, taču vienmēr drauga mājās pankūkas bija gardākas.
Maldīgi mēs domājam, ka kaimiņa dārzā āboli ir saldāki. Vai ka rozes ir smaržīgākas. No brīža, kad kļūstam puslīdz patstāvīgi, mācāmies un attīstāmies mēs sevi veidojam par personībām. Par cilvēku ar noteiktiem mērķiem, interesēm, hobijiem. Vai tāpēc būtu sevi jāmāna ar gubu pili būvētu uz mākoņa malas, ka tur ir labāk? Nē! Īstie cilvēki mūs atrod paši. Ja vien neslinkojam un cenšamies kaut ko darīt, manīt pasauli vai savu pilsētu, vienmēr atradīsies kāds domubiedrs, kurš būs gatavas dalīties ar tevi savās pārdomās.
Un ja kādreiz pārņem sajūta, ka ir grūti iejusties jaunā barā, tu esi garlaicīgs un nevienam neesi interesants.. tās visas ir muļķības. Pa lielai daļai, katrs no mums tā ir juties.


