Pa ilgiem laikiem sestdiena sanāca brīva diena. Augustā jau labi laicīgi tika nopirktas biļetes uz Nacionālā teātra izrādi „Makss un Morics”. Galvā jau teju simtu reižu pārlikts plāns, ko un cikos apmeklēsim. Tā teikt, diena jāvelta teātrim un muzejiem.
No brīža, kad vakara raidījumā pa LTV1 „Saldais krējums” redzēju sižetu par Aleksandras Petrovas interjera dizaina lellēm nebija miera un zināju, ka uz izstādi iešu. Tā nu beidzot man tas arī izdevās. Lelles – ehh, atliek vien nopūsties, cik skaistas, cik smalkas! Aplūkojot tās rodas sajūta, ka atrodies līdzās māksliniecei un seko katrai kustībai, lai līdz galam redzētu un izjustu leļļu darināšanas mākslu. Bezgalīgi garās rokas un kājas ideāli saskan ar teju otas kāta apmēros šauro ķermeni. Neslēpšu – iemīlējos tajās skaistajās, smalkajās modelītēs. Tās otras, mazās ar lielo galvu, tievo vidukli un platajiem gurniem – man ne.
Katrai lellei savs nosaukums – vārds un pilnīgi nepārprotams. Vai tā ir puķkāposts, olīve vai āboli sniegā…. Līdzās lellēm gleznas, ko rotā leļļu portreti, tik dzīvi… Acis piesēja uzraksts „Rezervēts”. Meitene melnajā hūtē saka: „Lelles varot arī nopirkt. Cena no 1.500 Ls”.
Te pēkšņi dāma smalkā mētelī ar tik pat smalku kungu ar vieglu rokas mājienu norāda uz lelli. Pēc brīža līdzās kādai lellei parādījās vēl viens jauns eksponāts – „Rezervēts”!
Gaišas koka trepes ved uz otro stāvu. Tur, kā noskaidroju, privāta leļļu kolekcija izstādīta. Un tā tik ir mīlestība uz lellēm 20 gadu garumā! Un lelles skaistas un dažādas. Lielākoties no Latvijas. Vien mazs skapis ar suvenīrlellēm no citām valstīm.
Bet man jau atkal tās lielās, skaistās, kuplās kleitās tērptās porcelāna lelles patīk. Kuras atkal nāk modē. Acis kā pogas, skropstas teju neizmērāmi garas un mati – tik rūpīgi vienādās cirtās cirtoti, uz pleciem izkārtoti. Kā tādas smalkas aristokrātu dāmas tās mežģīnēm izcakotās cepurēs un zīda kleitās cēli skapī stāv. Ja vien tās kā pasakās uz nakti spētu atdzīvoties – cik gan stāstu pastāstītu?!
Un visjaukākais pārsteigums. Brīvdienās Leļļu mākslas muzejā tiek demonstrētas latviešu veidotas multfilmas. Jāatzīst, nebija redzēti nedz „Neparastie rīdzinieki”, nedz „Dzeguze un 12 vīri”. Ja vien ir laiks un gribas bērnu aizvest uz kādu jauku vietiņu – tad tas noteikti ir Leļļu mākslas muzejs.
Nākamais pieturas punkts bija Saules muzejs. Diemžēl nesanāca. Atkāpe sanāca ieejot Stockmann. Ja te kāds runā par krīzi – ieej Stockmann Trako dienu laikā. Pa „lētajām” kosmosa cenām cilvēki pilnus grozus krauj. Bet man prieks, ka velns nav tik melns, kādu to mālē.
Vakara izrāde sākās ar dažu minūšu aizkavēšanos. Lai meitai būtu skaidrs, ko tad redzēsim un dzirdēsim, pāris vakarus pirms teātra izrādes lasīju priekšā Vilhelma Buša stāstu „Makss un Morics”. Izrāde ilga pusotru stundu. Smiekli nāca gan lieliem, gan maziem. Personīgi es nebiju sajūsmā. Diemžēl!!! Patiesībā liku lielas cerības uz izrādi, iespējams tamdēļ arī vilšanās. Ja nu vienīgi ko nesapratu, taču tēvoča Friča aina, kad atgriežoties mājās viņš ir avarējis, jo bija dzēris nebūt nešķita piemērota bērniem. Kaut gan šobrīd šo te visu rakstot, ienāca prātā cits risinājums – tēvocis bija apdullis no avārijas… Ceru, ka tā!
Vislabākais bija paziņojums pirms starpbrīža, ka 6 vietās zālē otrpus sēdekļiem ir sarkanas uzlīmes. Un tiem, tad arī pēc izrādes paredzēta fotografēšanās ar blēņdariem. Lieki teikt, ka mums tas prieks netika. Bez asarām vairs neiztikt. Nācās lūgt, lai uzbildē arī mūs.
Dažas dienas vēlāk savā e-pasta kastītē saņēmu bildes. Jāsaka godīgi, bildes ir izdevušās. Steigšu attīstīt! Nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu meitas sejas izteiksmi. 🙂




Jaunākie komentāri